Esmu tukšs kā naktī stacijas laukums
Savas sajūtas slauku kā saplēstus traukus
Zem cilvēku soļiem, ceļamkrāniem un torņiem
Es vairs nesaprotu kā var šo sajūtu noņemt
Kā adata un diegs kas man cauri izvēries
Tā nekad nepāries nojauta te esmu viens
Kā sadauzītās spuldzēs pārtrūkst kvēldiegs
Tūkstoši skatās, bet neredz neviens
Kā adata un diegs kas man cauri izvēries
Tā nekad nepāries nojauta te esmu viens
[Gustavo]
Tu prasi, ko es tāds sašuvies?
Kā adata un diegs kas man cauri izvēries
Arvien dziedu tev to pašu dziesmu
Tā nekad nepāries nojauta es esmu viеns
Tu prasi, ko es tāds sašuvies?
Kā, kā, kā stiklinieka darbnīcā spoguļi šķīst kad sit
Sašķīda vеcāku laulība man bij trīspadsmit
Skolas psihologa kabinets gluži kā otrās mājas
Jo bij' pieradis arī te klusēt par to kas krājas
Kāpēc šīs vizītes besī ļoti? Kāpēc to fiziku nesaprotu?
Kāpēc man ģimenes zīmējumā ir visi tik tālu viens no otra?
Simtiem trāpīgu gabalu vēlāk kuros ir asiņots un kliegts
Nojauta ka esmu atkal lieks nu jau man atkāpjas mazliet
Kā adata un diegs kas man cauri izvēries
Tā atkāpjas mazliet, nojauta te esmu lieks